Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla “Homo Novus” izrādēm. Šajā publikācijā – dzejniece Katrīna Rudzīte par teātra apvienības “600 Highwaymen” izrādi “Tūkstoš veidu”.

Teātra apvienības “600 Highwaymen” izrāde “Tūkstoš veidu”, kuras pieredze man jāapraksta ekspresrecenzijā, notiek divās daļās (patiesībā trijās, bet festivālā “Homo Novus” iekļautas pirmās divas); katru no tām piedzīvoju citā dienā. Tāpēc šis teksts būs piezīmju apkopojums no abām dienām.

12.09.2021. Pirmā daļa: tālruņa zvans.

Izrādes “Tūkstošs veidu” pirmā daļa ir telefona saruna ar svešinieku. 24 stundas pirms izrādes jums e-pastā tiek nosūtīts telefona numurs, uz kuru izrādes sākuma brīdī būs jāzvana. Te droši vien samulst visi tie cilvēki, kuriem kādreiz esmu stāstījusi, cik biedējošas man dažkārt šķiet telefona sarunas un cik grūti tām saņemties. Daļēji tieši tāpēc vēlējos šo pieredzi izmēģināt. Jūs noteikti zināt visus tos teicienus par nākšanu ārā no komforta zonas, ko neviens it kā nevēlas darīt; lielākoties man tās šķiet toksiskas muļķības, ņemot vērā to, ka ir pieņemts no komforta zonas stumt ārā tikai viena veida cilvēkus (piemēram, introvertus, kam jāsaņemas būt draudzīgākiem un atvērtākiem), tāpat parasti tiek aizmirsts, ka sabiedrībā dzīvo arī cilvēki, kuri dažādu apstākļu dēļ tādā komforta zonā vispār nekad nav bijuši. Tad nu šī “Homo Novus” izrāde man bija viens no retajiem gadījumiem, ko liktos godīgi raksturot kā apzinātus soļus ārpus nosacītas komforta zonas. Izrādes laikā notikušais telefona zvans man radīja trauksmi, es zināju, ka tā būs, un biju gatava to piedzīvot/pieņemt/ar to kaut kā tikt galā – jo tie tomēr ir kontrolēti, diezgan droši un paredzami apstākļi, kas vienlaikus dod iespēju pieredzēt kaut ko nebijušu un potenciāli aizraujošu.

Kad esi sazvanījusi norādīto tālruņa numuru, sistēmā, kas līdzinās tām, ar ko saskaramies, pierakstoties pie ārsta vai zvanot uz interneta operatora tehniskās palīdzības numuru, balss ieraksts dod instrukcijas, līdz tu nonāc savienojumā ar otru tādu pašu izrādes dalībnieku. Tu neko nezini par šo cilvēku, ne vārdu, ne valsti, no kuras viņš/-a zvana. Es runāju ar kādu vīrieti, kam bija viegli jaušams krievu valodas akcents (te varu piemetināt, ka vienas no manām lielākajām bailēm izrādes kontekstā bija no tā, ka nejauši pretī varētu gadīties kāds, ar ko tomēr esmu pazīstama; tā nebija, bet, kamēr nebiju par to pilnīgi droša, jutu, ka visu laiku ļoti domāju par to, ko saku, un nespēju justies brīvi). Arī cauri sarunai jūs abus virza automātiska balss (vienkāršības labad turpmāk saukšu to par Balsi). Sarunas sākumā Balss norāda, ka izrādes gaitā sniegs mums instrukcijas un uzdos dažādus jautājumus, bet neko nevarēs atkārtot divreiz; jau tobrīd top skaidrs, ka, visticamāk, te gaidāmi arī kādi pārpratumi un neveiklības, jo īpaši tādēļ, ka izrāde noris angļu valodā. Bet tieši nespēja pilnīgi visos gadījumos saprast teikto novirza izrādi no mehāniska scenārija un brīžiem paver iespēju sākt veidot autentiskas sarunas fragmentus, jo ar izrādes partneri mēs sākam viens otram izpalīdzēt ar jautājumu/instrukciju atkārtošanu un pārstāstīšanu, iedrošinām un mierinām viens otru, ka nav jau tik būtiski, kādu jautājumu tieši Balss uzdeva, varam paši izvēlēties, uz kādu atbildēt, vai uzdot citu. Nezinu, vai tā ir paredzēts, bet droši vien valodas aspektam te ir nozīme. Jautājumi nav lingvistiski komplicēti, tomēr dažbrīd var apjukt starp cared un carried.

Stundu garo sarunu tātad veido jautājumi, uz kuriem pamīšus mums abiem jāatbild, Balss aprakstītas iztēles ainas, kuras jācenšas uzburt, un dažādas instrukcijas pārvietoties pa telpu, atkārtot noteiktas frāzes, atrast savu pulsu un skaitīt to atpakaļgaitā, izslēgt gaismu, pieskarties savai pierei u.tml. Tas viss ir diezgan vienkārši (lai gan, godīgi sakot, atrast pulsu nebija nemaz tik viegli, bet saukt klasesbiedru vārdus savukārt bija nepatīkami), un es neteiktu, ka jebkas no dzirdētā satura man būtu šķitis īpaši pārsteidzošs vai citādi saviļņojošs. Izrādes uzburtā pieredze darbojas, nevis ļaujot aizbēgt no šīs realitātes kādā citā – savdabīgākā vai skaistākā, bet tieši pretēji – mudinot palikt šeit un tagad. Jutu to spriedzi, kuru man lielākajā daļā gadījumu izraisa nepieciešamība komunicēt un sarunāties ar citiem cilvēkiem. Piemēram, stāstot par bērnības fotogrāfiju, no vienas puses, jutu vilšanos, ka konkrētajā mirklī nespēju to aprakstīt tikpat precīzi, kā esmu spējusi to izdarīt kādā dzejolī, no otras puses, man bija sajūta, ka par gaismu, kas redzama šajā fotogrāfijā, es runāju veidā, kas izklausās traks, muļķīgs vai nesaprotams. Bet vienlaikus – ne pietiekami, jo es saturu mēģinu padarīt normālāku un vienkāršāku, un beigās tas izklausās tukši un nekā. Tā laikam ir visbiežākā pēcgarša, kādu piedzīvoju pēc sarunām ar cilvēkiem, atceroties, ko un kā esmu teikusi – it kā es mēģinātu manevrēt starp tūkstoš balsīm galvā un tūkstoš sevis versijām nevis tamdēļ, ka gribētu izlikties par kādu citu vai apzināti labāk patikt sarunbiedram, bet tāpēc, ka nespēju būt pietiekami klātesoša tagadnes mirklī un jūtu par daudz baiļu un nedrošības. Es nevaru te būt, jo šī nav mana komforta zona, nav droša vieta. Atceroties citu jautājumu – uz kuru man bija jāatbild – man nepatīk dejot nevis tāpēc, ka man šķistu, ka izskatos pārāk tizli, bet nejūtos gana klātesoša savā ķermenī, un dejošana man tādējādi nesagādā nekādu prieku. Tā ir pieredze, kas lielā mērā atrodas ārpus valodas robežām.

Tūkstoš veidu pirmā daļa ir piedzīvojums, īpaši, ja esat no tiem, kas pa telefonu (un varbūt arī citos formātos) sarunājas reti. Man tā diezgan precīzi spoguļoja to, kā jūtos par komunikāciju. Vai es to nezināju, un vai šī pieredze man atklāja kaut ko pavisam jaunu? Droši vien, ka ne. Bet piedzīvojums paliek piedzīvojums un ir vērtība pati par sevi.

14.09.2021. Otrā daļa: tikšanās.

Atceļā no peldošās galerijas “Noass” – kamēr gāju, sēdēju uz soliņa pie Daugavas, braucu trolejbusā un vēl brīdi jau pēc nonākšanas mājās – es mēģināju izdomāt, ko darīt ar šo situāciju, proti, nepieciešamību uzrakstīt par to, kā man gāja izrādes otrajā daļā un ko es par to domāju un jūtu. Jo šis ir no tiem gadījumiem, kad visi iespējamie scenāriji šķiet vienlīdz slikti. Es pati jūtos slikti, negribu, ka slikti sāk justies arī citi, negribu justies vainīga par citu jūtām, jūtos, ka viss šis ir piņķerīgs stulbums, kurā nevajadzēja iepīties utt. u.tml. Kādu brīdi apsvēru atteikties no šī teksta rakstīšanas pavisam vai atstāt tikai jau uzrakstīto par izrādes pirmo daļu.

Un tomēr es to uzrakstīšu. Varbūt tas organiski, kaut gan iepriekš neplānotā veidā, turpinās jau aizsākto par komforta zonām.

Neesmu detalizēti izpētījusi pilnīgi visu festivāla izrāžu aprakstus, bet man ir aizdomas, ka “Tūkstoš veidu” otrā daļa, iespējams, varētu būt man visnepiemērotākā izrāde visā programmā. Tās laikā, sēžot pretī otram izrādes dalībniekam, jālasa teksts no kartītēm (turklāt to ir ļoti daudz). Kad piekritu izrādes apmeklējumam, es šo detaļu aprakstā palaidu garām un varu tikai iztēloties, cik absolūti drausmīgi es būtu jutusies, ja tas tā arī būtu palicis. Izklausās dramatiski, bet tā ir tieši tik slikta sajūta – negaidīti nonākt situācijā, kur tu nevari izdarīt kaut ko, ko visi citi uzskata par pašsaprotamu (tas, starp citu, ir iemeslu, kāpēc es nedaru tik daudzas lietas, ko gribētu, tostarp apmeklēju dažādus pasākumus daudz retāk, nekā vēlētos). Taču viena no festivāla organizētājām pamanīja manu vārdu apmeklētāju sarakstā, ar mani sazinājās un izstāstīja konceptu. Piedāvāja arī dažādus iespējamus risinājumus teksta lasīšanai, piemēram, palielināmo stiklu vai variantu, ka kāds varētu sēdēt man blakus un kartīšu saturu čukstēt ausī (iespējams, palielināmais stikls būtu noderējis labāk, taču ikdienā es to nelietoju, tāpēc neesmu pieradusi to darīt, bet tas situāciju tāpat būtu uzlabojis vien nedaudz). Es nolēmu, ka varētu kartītes fotografēt ar telefonu un pēcāk tekstu iezūmot, kā reizēm daru, ja nepieciešams ātri izlasīt kaut ko, kas nav pieejams citā formātā. Protams, bija muļķīgi neiedomāties, ka šādā situācijā tas īsti nestrādās, jo kartīšu ir daudz, šajā gadījumā nav runa tikai par informācijas uzzināšanu, lasīt jāvar veikli, paralēli veidojot plūstošu sarunu, kā arī bieži līdztekus lasīšanai ar otru roku nepieciešams kaut ko darīt, piemēram, ar pirkstiem uz stikla sienas, kas šķir tevi no otra, veidot figūras, kas ir diezgan komplicēts uzdevums, ja lasīšanai tiek izmantota kāda ierīce, tāpat arī būtiski vērot otra cilvēka sejas izteiksmes, veidot acu kontaktu utt. Rezultātā es jutos ļoti stulbi un neveikli. Un atšķirībā no klasiska formāta izrādes, kurā sīkas vizuālas detaļas man vienkārši paslīdētu garām, šajā gadījumā es esmu viena no izrādes “veidotājiem” – kas nozīmē ne vien pašai justies neveikli, bet arī potenciāli sabojāt izrādes pieredzi otram. Kamēr klausījos otra teiktajā vai darīju ko citu no instrukcijās minētā, man regulāri izdzisa telefona ekrāns, kas nozīmēja, ka nākamās bildes uzņemšana un teksta nolasīšana vēl vairāk aizkavējas. Un es arvien vairāk un vairāk jutos kā idiote.

Vienīgie brīži, kad jutos daudzmaz ciešami, bija tie, kuros vajadzēja uzdot jautājumus (tie bija diezgan viegli nolasāmi, jo paralēli nebija jādara nekas cits) vai uz tiem atbildēt ar “jā” vai “nē”, un šoreiz mani pārāk nemulsināja arī jautājumu brīžiem visnotaļ personiskais saturs, jo emocionāli daudz sliktāk vai neveiklāk justies vairs nebija iespējams. Ar vairāku stundu distanci, protams, varu sākt analizēt arī tādas detaļas kā to, ka bija jautājumi, uz kuriem atbildēt bija viegli uzreiz, un tādi, kas lika vilcināties – gan tāpēc, ka nevarēju izlemt “jā” vai “nē”, gan tāpēc, ka līdz galam negribējās atbildēt.

Man tiešām žēl, ka man tas jāsaka, un es apzinos arī savu atbildību (tiklīdz uzzināju par kartītēm ar tekstu, vajadzēja pateikt nē), bet es šajā izrādē jutos diezgan briesmīgi un bieži domāju tādas domas kā “man gribas nomirt”, “man ir briesmīgs kauns”. Un tam nav tik daudz sakara ar to, kas notika izrādes laikā, neviens par mani nesmējās vai tamlīdzīgi (to būtu svarīgi nepārprast), bet ar visu to, ko esmu piedzīvojusi iepriekš un kas šajā sabiedrībā man ir neizbēgama ikdiena. Vienvārdsakot, man šī izrāde nebija piemērota un likumsakarīgi izraisīja daudz intensīvi nepatīkamu sajūtu.

Avots:Satori.lv