Festivāla “Homo Novus” projekts “Liecinieku tribīne”. Madeleina Flinna, Tims Hamfrijs (Melburna)

Vai klausīšanās var palīdzēt saprast, kur mēs esam? “Liecinieku tribīne” pulcē klausītājus netipiskās pilsētas vietās – pie ūdenstilpēm vai daļēji ierobežotām, aizliegtām un aizmirstām teritorijām, lai pirmatskaņotu darbus, kurus iedvesmojuši senas vai nesenas pagātnes un nākotnes stāsti. Festivāla laikā dažādās Rīgas vietās – no Bolderājas pludmales līdz dižozola pakājei Sarkandaugavā – tiks uzslietas tribīnes, kurās skatītāji līdzās dzejniekiem un mūziķiem varēs noklausīties īpaši šīm vietām veltītus skaņdarbus. Kļūsim par lieciniekiem sarežģītās vēstures un kultūras caurvītām vietām, ieklausoties to nākotnē.
Ideja / Concept: Madeleine Flynn, Tim Humphrey
Dramaturģija / City-dramaturge: Santa Remere
Mūzikas autori, izpildītāji / Composers, musicians: grupa “Parks” (Toms Vītiņš, Uģis Vītiņš), grupa “Alejas” (Kirils Ēcis, Spāre Vītola, Reinis Žodžiks), Andris Indāns, Laima Jansone, Ieva Saliete, Oļesja Kozlovska, Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs, Anastasija Isakova, Sarma Gabrēna
Dzejnieki / Poets: Sergejs Timofejevs, Elvīra Bloma, Ilmārs Šlāpins, Fjodors Dzevaltovskis, Agnese Krivade, Inga Gaile Producente / Producer: Ieva Briede, Latvijas Jaunā teātra institūts

Sergejs Timofejevs (atdzejojusi Elvīra Bloma)

TROKŠŅUTRONS

Teritorijā, kur šobrīd atrodamies, padomju laikos bija izvietots iekārtu komplekss, ko sauca par “traucētājiem” jeb “slāpētājiem”. Oficiālajos padomju dokumentos šis process tika dēvēts par “frekvenču bloķēšanu”. “Slāpētājs” faktiski bija jaudīga radio stacija, kuru veidoja vairāki desmiti īsviļņu raidītāju – tie piepildīja ēteru ar dažādiem trokšņiem un traucējumiem. Bija divu veidu stacijas: vietējās, kas raidīja traucējumus dažu desmitu kilometru rādiusā, un “tālsitošās”, kas spēja pārraidīt staru līdz divtūkstoš kilometru attālumā. Rīgā, šajā vietā, stāvēja milzīgi, apmēram divus ar pusi metrus augsti augstsprieguma radioraidītāji, kas bija pieslēgti vairākiem radiotorņiem. Jebkurā dienas vai nakts laikā varēja atskanēt zvans. Telefonsarunā nosauca raidītāja numuru un daļu. “Pieskrien, ieslēdz – to vajadzēja darīt ļoti ātri – un klausies austiņās: ja apslāpējies, tad viss normāli,” stāsta Jeļena, kas šeit strādājusi 80. gadu vidū.

Radio dreifs

Pusnogrimis […]. Uz kuģa – […]. Lēns […]. Akurāti paceļas un nolaižas […]. Radiostacija izgājusi no ierindas […]. Bateriju […]. Bet viņi ne […]. Translācija notiek […]. Pasažieres balss, kodētie […]. Viņi kopā […]. Visbeidzot nepārtrauktais SOS […]. Kamēr radists […] pasažiere sāk […]. Viņa […]. Bet no viņas stāsta izriet […] ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas […]. Viņi jau sen ir kopā, bet […] sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti […]. Bet viņa runā par to tā […]. Pārraide notiek […]. Viņu dzird koraļļu rifi. Un […] kaut viņi jūt – acīmredzot […]. Bet […]. Pusnogrimis […]. Klusā okeāna vidū.

Kopumā PSRS darbojās ap 1400 specializētu staciju ar kopējo jaudu 14 600 kilovati, kas ļāva noslāpēt 40 – 60 % pārraižu. Kopējā “slāpētāju” jauda divas reizes pārsniedza jaudu, ko izmantoja Rietumu “balsis”. “Slāpēšanu” sauca arī par “radioaizsardzību”, “radio apspiešanu”, “traucējumu uzstādīšanu”, “radiopretošanos”, “pretpadomisku radiopārraižu aizsišanu”, “radioelektronisko cīņu”. Tomēr slāpēšana nekad neaptvēra visu valsts teritoriju. Pēc valsts vadītāju domām tā sasniedza savu mērķi, noklājot lielākās pilsētas, kur dzīvoja lielākā daļa Rietumu “balsu” potenciālās auditorijas.

Radio dreifs

Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna […]. Uz kuģa – neviena, izņemot divus – radistu un pasažieri. Lēns […]. Akurāti paceļas un nolaižas saule. Viļņi. Mirgojošas […]. Radiostacija izgājusi no ierindas trieciena laikā. Bateriju […]. Bet viņi neatmet cerību. Vai cerība nav atmetusi viņus. Translācija notiek […]. Pasažieres balss, kodētie […] viņi kopā un bez apstājas nolaižas uz virsmas kā […]. Visbeidzot nepārtrauktais SOS mainās […]. Kamēr radists […] pasažiere sāk stāstīt trīsdesmitkilometrīgajai virsmai savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Viņa […]. Bet no viņas stāsta izriet, ka šī mīlestība ar viņu jau […] ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas samiegtajās […] viņa runā. Viņi jau sen ir kopā, bet […] sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti […]. Bet viņa runā par to tā […]. Pārraide izplatās trīsdesmit kilometru rādiusā, vilnis, dreifs, vilnis. Viņu dzird koraļļu rifi. Un brīžiem putni, bet […]. Kaut viņi jūt – acīmredzot, tiek runāts par neiespējamu mīlestību. Bet […]. Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū.

“Amerikas balss” pārraides sāka sistemātiski slāpēt 1948. gada februārī. Kad iekārtas izlādējās, traucējumi mēdza vājināties vai pat pārtrūka. Tā “Amerikas balss” slāpēšana tika pārtraukta 1963. gadā pēc ASV prezidenta Džona Kenedija uzsaukuma izbeigt “Auksto karu”, taču tika atkal pilnībā atjaunota 1968. gadā pēc padomju iebrukuma Čehoslovākijā. Jautājumu par pilnīgu slāpēšanas pārtraukšanu augstākajos varas slāņos sāka apspriest tikai perestroikas sākumā. Tomēr lēmums par pilnīgu radio traucējumu pārtraukšanu Padomju savienībā tika pieņemts tikai 1988. gadā. Visi “slāpētāji” valsts teritorijā tika izslēgti naktī no 29. uz 30. novembri. Ēters bija tīrs.

Radio dreifs

Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū. Uz kuģa – neviena, izņemot divus – radistu un pasažieri. Lēns dreifs mēnešiem ilgi. Akurāti paceļas un nolaižas saule. Viļņi. Vietām mirgojošas koraļļu saliņas. Radiostacija izgājusi no ierindas trieciena laikā. Bateriju jaudas tagad pietiek tikai translācijai trīsdesmit kilometru rādiusā. Bet viņi neatmet cerību. Vai cerība nav atmetusi viņus. Translācija notiek bez pārtraukuma, brīžiem pārtrūkst. Pasažieres balss, kodētie radista signāli. Viņi kopā un bez apstājas nolaižas uz virsmas kā pārraides mākonītis. Visbeidzot nepārtrauktais SOS mainās ar citiem signāliem, kas ir daudz dziļdomīgāki. Kamēr radists metodiski un neatlaidīgi kārto telpā melanholisku punktu un domuzīmju pinekli, pasažiere stāsta trīsdesmitkilometrīgajai virsmai savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Viņa ir jauna un lielākoties runā par kaut kādu neiespējamu mīlestību. No viņas stāsta izriet, ka šī mīlestība ar viņu jau ir notikusi, aptumšojot uzreiz visu, kas viņu ieskāva, ieskauj un ieskaus. Radists skatās viņas samiegtajās, it kā atsvešinātajās acīs, kad viņa runā. Viņi jau sen ir kopā, bet tiklīdz viņa pieiet pie raidītāja, viņš atkal ir tikai radists, un viņa stāsta savus sapņus, atmiņas, iespaidus. Visbiežāk tie saistīti ar kaut kādu neiespējamu mīlestību. Bet viņa runā par to tā, it kā tā jau būtu notikusi. Pārraide izplatās trīsdesmit kilometru rādiusā, vilnis, dreifs, vilnis. Viņu dzird koraļļu rifi. Un brīžiem putni, bet tik augstu, ka tiem nekas nav saprotams. Kaut viņi jūt – acīmredzot, tiek runāts par neiespējamu mīlestību. Bet runāts tiek tā, it kā tā jau būtu notikusi. Pusnogrimis kuģis Klusā okeāna vidū.