Pie mums pienāk Dita un paziņo, ka pēc desmit minūtēm vērs vaļā Rīgas Sporta Pils dārzu vārtus. Tobrīd esam iebriduši birzī, lai savītu pēdējos zaru kroņus. Satraukums vairs nav slāpējams, bet saskatāmies un ar plašu smaidu dodamies sagaidīt pirmos “Dzīru” viesus.

Atskatoties uz savu pirmo pieredzi jaunā teātra festivālā “Homo Novus”, ļauju sev izgaršot gandarījumu. “Dzīrēm” tikām atlasīti 12 jaunieši, lai kopā aizvadītu piecas intensīvas meistarklašu dienas, kurās uzklausījām gan teoriju, gan iemēģinājām praksē dzērienu fermentēšanas mākslu kopā ar Berlīnes mākslinieku apvienību “Edible Alchemy”, kulinārijas brīnumus kopā ar veģetāro meistarklašu vadītāju Ditu Lasi un guvām ieskatu gastronomiskajās performancēs kopā ar Gundegu Skudriņu. Ļoti noderīga bija Zanes Gailītes lekcija par pārtikas atkritumiem un to apjomu Eiropā, kā arī beziepakojuma veikala “Burka” vadītājas Marijas Sološenko ieteikumi par to, kā un kur iepirkties videi draudzīgāk. Visi projektā iesaistītie ietilpst kategorijā “vides aktīvists”, un noderīga informācija mūsu virzienā nāca no ikkatra.

Šis noteikti bija viens no izaicinošākajiem projektiem, kurā esmu piedalījusies. Mūsu uzdevums bija nodot piecu dienu laikā iegūtās zināšanas 76 izsalkušiem skatītājiem divu stundu performancē Rīgas Sporta Pils dārzos. Esot starp 12 nepazīstamiem jauniešiem, kuru vidū valda ideju, enerģijas un informācijas pārbagātība, nav vienkārši kopradīt. Dažu dienu laikā no pilnīgas nulles, bez režisora un izmantojot tikai to, kas mums jau ir pieejams, tik tiešām bija liels sasniegums. Mēs visi kļuvām par režisoriem, kuriem bija jāpieņem izšķiroši lēmumi, lai performance tiktu īstenota.

Vislielākie mūsu bara dzinuļi gan bija izrādes producente Eva Johansone un Dita Lase, kuras spēja ievirzīt radošo procesu pareizajās sliedēs un nodrošināja ar visu nepieciešamo. Kā arī lielu paldies vēlos teikt Sabīnei Auziņai, kura mums atgādināja katra mēģinājuma laikā trīs svarīgākos jautājumus – Kas mēs esam? Ko mēs sakām? Kāpēc mēs to sakām?

Vienojāmies, ka tik īsā laikā efektīvākais variants ir izveidot izrādes konceptu, plānu un sadalīties interešu un darbības grupās. Es vairāk koncentrējos uz organizatorisko pusi, tādēļ man bija tas gods kopā ar vienu no skatītāju grupām piedzīvot šo pastaigas formāta izrādi. Katrā punktā varēja redzēt, dzirdēt, sajust, sasmaržot un, galvenais, izgaržot ieguldīto darbu un domu.

Ar lielu prieku vēroju gan mūsu, gan skatītāju smaidus. Noslēgumā, Sporta pils dārzu rudenīgajā pļavā četri jaunieši iebrauca ar pilnām mūsu gatavotajām ēdienu ķerrām, lai pabarotu izsalkušos un ieklausītos Katrīnas Dimantas spēcīgi skaistajā balsī, izskanot “Homo Novus” La Traviata “Brndisi” versijai. Tobrīd sākās Platona cienīgas sarunu dzīres.

Meistarklases un performance ir daļa no projekta “ACT: Art. Climate. Transition”, ko finansē ES programma “Radošā Eiropa”.