Ar šo publikāciju sākam ekspresrecenziju ciklu par festivāla “Homo Novus” izrādēm. Kā pirmā – Marija Luīze Meļķe par Kotes Haņas Suņigas izrādi “Guči fabrika” Vidzemes tirgū.

To, ka īpatnējās plastmasas tirgussomas mēdz dēvēt par lietuvenēm, es uzzināju no man blakus sēdošās dāmas performatīvajā mākslas notikumā “Guči fabrika”, kas no astotā līdz astoņpadsmitajam septembrim norisinās kādā Vidzemes tirgus nostūra būdiņā starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros. Citiem deviņdesmito gadu beigās un pēcāk dzimušiem cilvēkiem par prieku varu pārstāstīt, ka padomju laikos tikt pie dažādām importa precēm esot bijusi liela iespēja tieši tirgos Lietuvā; attiecīgi, pircēji pārradās ar šīm nu jau ikoniskajām tirgus somām, un tad mājinieki tās iesauca par lietuvenēm (stāsta beigas). Savukārt to, ka esmu ieradusies nevis uz izrādi un pat ne īsti uz performanci, bet, kā (tikai atgriezusies mājās, atvēru un izlasīju) rakstīts festivāla bukletiņā, uz “ilglaicīgu performatīvu meklējumu mākslā”, es sapratu pamazām.

Līdzko tiku šķērsojusi slieksni un paguvusi nedaudz aplūkot interesanto telpu ar galdiem, šujmašīnām un lietuveņu fragmentiem, mani angļu valodā uzrunāja darba autore, kura sēdēja pie viena no galdiem un turēja klēpī pusizjauktu vienu no šiem maisiem. Viņa jautāja, kā jūtos un ko es gribētu darīt. Tika piedāvāti trīs varianti – palīdzēt sagatavot materiālus šūšanai, darināt pašai kādu apģērba gabalu vai piedāvāt kaut ko apmaiņā pret kādu no jau gatavajiem “Gucci” pakaļdarinājumiem. Vēlāk kāda sieviete ar suni (varbūt tā bija sieviete bez suņa un ar suni bija cita (īstenībā šī nav būtiska detaļa)) izvēlējās “vienkārši paskatīties”, bet man šāds variants izvēles brīdī neienāca prātā, turklāt palīdzēt sagatavot materiālus bija vienīgā no trim iespējām, kurā minēts vārds “palīdzēt”. Neko nezinot par to, kas te notiek, fabrikai līdzīgā situācija man neizbēgami saistījās ar visādām ainām no traģiski apmaksātās un visādi citādi smagās īstenības par darba apstākļiem lielajās apģērbu ražotavās visur pasaulē, tāpēc palīdzēšana izklausījās pēc vienīgās ētiskās izvēles iepretim kārtējai kaut kā iegūšanai sev.

Nebija ilgi jāgaida, līdz sāku pārvērtēt savas pirmās asociācijas, jo apkārtējā atmosfēra pilnīgi nemaz nebija smagnēja, pat pretēji – itin līksma; sievietes savā starpā čaloja un ar interesi nodevās darba procesam. Es rūpīgi ārdīju vīles lielai plastmasas somai un vēroju situāciju, kurā biju nokļuvusi, it kā skatītos izrādi. Šāda veida uzmanība manā gadījumā paģēr ļaušanos notiekošajam, attieksmi, ka lielās līnijās viss notiek tā, kā autors to iecerējis, un, ja autors nav iecerējis konkrētu notikumu attīstību, tad arī tā ir izvēle un es sekoju tai, atstājot jebkādu vērtēšanu vēlākam laikam, ja tā vispār kļūs nepieciešama. Laika gaitā man vislabāk ir iepaticies attiekties pret visāda veida mākslu kā pret pieredzi un sevišķi nedomāt par to, kas tajā ir vairāk un kas mazāk veiksmīgi izdevies, cik konsekventi ir ievēroti dažādi principi utt., u.t.jpr. Ar teātra izrādēm mēdz gadīties tā, ka es, skatītāja, it kā tieku nesta uz rokām iekšā stāstā, tad mani nomet zemē un atstāj, lai pati tieku galā – tas nav forši un tādos gadījumos manā prātā visnotaļ veidojas kritiskas piezīmes, ko izteikt, bet šādas situācijas, manuprāt, nevar īsti rasties t.s. jaunajā teātrī, kur skatītāji augstākajā mērā ir iesaistīti savas pieredzes veidošanā. Performancēm ir raksturīgi, ka tās ir procesi ar atvērtu kompozīciju, bez skaidri nosprausta sākuma un beigām, un attiecīgi es eju uz “Homo Novus” izrādēm ar zināmu drošības sajūtu.

Jā, bet “Guči fabrika” nav īsti izrāde. Manis minētā metode par vērošanu (it kā es skatītos izrādi, sevis novietošana mazliet pasīvā lomā un mēģinājums iedomāties, kāda varētu būt ik brīža nozīme) ir labs veids, kā uzturēt sevī interesi un neuzņemties pārmēru lielu atbildību par to, cik produktīvi pavadi savu laiku (šķiet, ka nereti tieši tā ir galvenā motivācija apmeklēt kinoteātri vai izstāžu zāli – lai viss cits uz to brīdi tiktu nolikts uz pauzes, “Kuš, praktiskās dabas jautājumi, es tagad skatos mākslu!”). Taču nebūtu korekti šim konkrētajam notikumam izvirzīt vērtēšanas kritērijus, kādi varētu būt piemērojami izrādei vai pat performancei – šajā gadījumā ne vien nav stingra nošķīruma starp to, kurš uzstājas/spēlē/izpilda, un to, kurš skatās, bet nav pat tā, ka darba veidotāji performē vairāk nekā apmeklētāji – vienīgā uzskatāmā atšķirība ir laika ilgums, cik pavadīts, darbojoties telpā, un šajā ziņā, līdzko nākamais skatītājs šķērso slieksni, tu piedzīvo, kā viņš vai viņa tevi ierauga tieši tādu pašu kā jebkuru citu iesaistīto.

Pēc būtības bez pavadošā teksta iepazīšanas un ņemšanas vērā, ka “Guči fabrika” ir teātra festivāla programmā, to varētu tiklab uzskatīt par vienkārši asprātīgu darbnīcu vai jauku aktivitāti laika pavadīšanai. Cik es ievēroju, šķiet, citi apmeklētāji ieradās tieši šādā noskaņojumā, jo viņi smaidīja un lietoja vārdus: “Super cool!” (“Ļoti forši!” angļu val.) – nevis, piemēram: “Es prātoju, kā šī pieredze būtu pretstatāma manā ikdienā ierastajām patēriņa struktūrām.” Nezinu, kāpēc tā. Varbūt visi pārējie bija labāk informēti. Varbūt viņiem bija mazāk saspringts garastāvoklis. Varbūt viņi negāja uz Vidzemes tirgu ar apziņu, ka tajā pašā vakarā viņiem būs jāuzraksta ekspresrecenzija “Satori”. Varbūt. Lai kā arī nebūtu, kārtējo reizi pārliecinājos: ja gribas domāt, var nezin ko izdomāt, ja gribas sarunāties ar cilvēku, kurš gadījies tev blakus, arī tas ir gluži vienkārši, un stilīgas cepures ir stilīgas cepures.

Avots: Satori.lv