Briselē dzīvojošā itāļu māksliniece Anna Rispoli šogad Starptautiskajā Jaunā teātra festivālā piedalījās ar dokumentālu izrādi Tavi vārdi manā mutē. Briseles saruna. Vairākus vakarus festivāla publika pulcējās kultūras bāra Sapņi un kokteiļi intīmajā gaisotnē, lai kopīgi izlasītu un noklausītos dokumentālu sarunu par mīlestību, kas pirms vairākiem gadiem pierakstīti Briselē, ļaujot ieskatīties vairāku pilsētas iedzīvotāju privātajā dzīvē. Viņu vidū ir poliamors grafiskais dizaineris Filips, musulmaņu pusaudze Inese, kas aizrāvusies ar futbolu, laulību līgumu speciālists Žans Fransuā, pensionēts liberālās partijas deputāts Ivo, Ella – seksa asistente cilvēkiem ar invaliditāti, Dāvids, kurš pirms diviem gadiem sācis dzimuma maiņas procesu, un citi. Katram no viņiem ir krasi atšķirīga izpratne par mīlestību, bet viņi visi mēģina atrast savu vietu kosmopolītiskajā pilsētā. Šī izrāde uzvesta daudzās pasaules pilsētās un festivālos, parasti vietās, kur ikdienā apgrozās daudz cilvēku – frizētavās, stadionos, ES parlamenta ēkā, arī bāros un publiskajos namos. Izrādes režisore uzskata, ka iedzīvināt svešus vārdus un viedokļus ar savu balsi ir mīlestības un cieņas akts, ko izrādām svešam cilvēkam, kā arī pirmais solis ceļā uz saprašanos un sadzīvošanu.

Rispoli savos darbos apvieno māksliniecisko jaunradi ar sabiedrisko aktīvismu un daudzveidīgi pēta attiecības starp publisko un privāto telpu, reflektē par intimitātes un erotikas politisko un pilsonisko lomu, kura, pēc mākslinieces domām, ikdienā netiek pietiekami ņemta vērā. Rispoli jau viesojusies Rīgā pirms vienpadsmit gadiem ar projektu Es ļoti gribu atgriezties mājās, kas norisinājās Pārdaugavas studentu kopmītnēs un šogad piedalījās arī Sadarbības futuroloģijas rezidencē Vaivaros.

Santa Remere

Raksturojot tavu māksliniecisko darbību, kā pirmā lieta parasti tiek minēta pilsētas un cilvēku savstarpējās attiecības.

Jā, tām noteikti ir centrālā loma manos darbos… Jo tā sanācis, ka šajā vēstures periodā arvien vairāk cilvēku visā pasaulē dzīvo pilsētu konglomerātos. Tās var saukt par pilsētām, megapilsētām vai vienalga kā, bet realitāte ir tāda, ka mēs esam sasnieguši šo kritisko punktu un vairākums cilvēces ir pilsētu iedzīvotāji… Un man šķiet, ka tam, kā mēs veidojam pilsētas telpu ir liela ietekme uz cilvēku savstarpējām attiecībām – uz to, kā mēs cits pret citu izturamies. Vai jūtamies droši vai apdraudēti, gaidīti vai lieki, kā mūs ietekmē aukstums vai liels mitrums… Vai tā ir kā ikvienam pieejama anonīma patversme, kur ikviens var sakārtot sevi, vai arī tajā viss ir privatizēts. Tas viss lielā mērā nosaka to, kā mēs veidojamies kā cilvēki un ko vispār nozīmē būt cilvēkam. Būtībā – kā veidojas attiecību telpa, kā tā tiek organizēta.

Kad tev parādījās šī interese par attiecībām ar pilsētu?

Jau ļoti sen… Es nāku no Padovas, pilsētas Itālijas ziemeļaustrumos. Vēlāk pārcēlos uz Boloņu, kur sākās mana pieaugušā dzīve, kur es apmeklēju universitāti, sāku strādāt pirmajās teātra kompānijās un mākslinieku kolektīvos, tur man izveidojās pieredze ar dzīvi skvotos, tur es sāku nodarboties ar politisku un globālu aktīvismu. Uz Briseli es pārcēlos tikai trīsdesmit piecu gadu vecumā, taču visas šīs idejas man bija aktuālas jau universitātes laikā, kad biju iesaistījusies dažādās skvotu kustībās. Taču tolaik mēs nodarbojāmies nevis ar telpu okupēšanu, bet tieši otrādi – atbrīvošanu. Tas nenozīmē, ka pārņemtās telpas mēs neizmantojām, bet tās tika izmantotas pavisam maz. Mūsu galvenais mērķis bija tās atbrīvot no ekspluatatīvās loģikas, izvairīties no tā, ka ēkas vienīgā jēga ir peļņā, ko tā var nest. Bet nu mums pašiem, tāpat kā daudzām teātra kompānijām, arī bija vajadzīga telpa, kur tikties, rīkot pasākumus, koncertus, mēģināt, uzstāties… kur iztēloties šīs atšķirīgās pasaules un kopīgi praktizēt jaunas pasaules veidošanu.

Un vienā brīdī man kļuva skaidrs, ka pilsēta ir sarežģīta struktūra, kas no vienas puses ļauj saglabāt anonimitāti, un līdz ar to arī atsvešināšanos… Bet no otras puses – tā padara iespējamu nezināmo, tajā vienmēr ir iespējams kaut ko atklāt, piedzīvot pārsteigumu… tev nav jāpazīst un jāsaprot visi.

Ko tu studēji? Klasisko teātri?

Nē, laikmetīgo mākslu, studēju arī teātra vēsturi, bet galvenokārt interesējos par laikmetīgo septiņdesmito un astoņdesmito gadu teātri. Daudz apguvu pašmācības ceļā, savstarpēji mācoties no citiem kolektīva māksliniekiem, gūstot pieredzi, strādājot bez maksas pie citiem.

Tu arī dzīvoji skvotos?

Pavisam īsu laiku, mana skvotošana vairāk izpaudās kā dažādu kultūras pasākumu rīkošana skvotos. Mana pieredze vairāku gadu gaitā bija saistīta tieši ar Boloņas Mākslas akadēmijas bijušo teātra ēku, kas netika izmantota trīsdesmit vai pat četrdesmit gadu garumā, jo tā nebija pabeigta… Mēs to attīrījām no putekļiem un sākumā rīkojām radikālas performances, kuru centrā bija dažādas darbības ar ķermeni. Tajās piedalījās tādi mākslinieki kā Rons Atejs, La Fura dels Baus, Franko B, kurš, teiksim, ļāva, lai viņu piekauj uz skatuves… Tas bija kaut kas pa vidu starp kiberpanku kustību un transhumānismu… par ķermeņa robežām un kontrkultūru.

Es tolaik galvenokārt strādāju kā kultūras programmas veidotāja, nevis māksliniece. Tolaik skvotos mēs uzņēmām arī daudzas iebraucēju ģimenes, kam nebija dokumentu, un cīnījāmies ar viņiem kopā, lai viņi tiktu pie mājokļiem, kaut arī viņi skaitījās nelegāli atbraukuši. Bija daudz šādu aktīvistu, kas sadarbojās ar pilsonisko sabiedrību un dažādām iestādēm vai izgudroja jaunas iestādes. Bija ļoti interesanti mēģināt savienot pagrīdes un virszemes kultūru.

Taču šobrīd tu galvenokārt nodarbojies ar dokumentālu izrāžu veidošanu. Vai vari pastāstīt, kā tas izpaužas? Kā tiek veidota tāda izrāde kā Tavi vārdi manā mutē?

Tām mēz būt dažādas formas, bet konkrēti izrādes Tavi vārdi manā mutē pamatā ir īstu, realitātē notikušu sarunu pieraksts. Ilgākā laika periodā mēs tikāmies un sarunājāmies ar dažādiem cilvēkiem un šo sarunu pierakstā esam ļoti strikti turējušies pie viena nosacījuma – neko nelikt klāt no sevis. Atstāt cilvēku sacīto neskartu, neuzlabotu. Tās tātad ir pierakstītas intervijas ar atsevišķiem cilvēkiem, no kuriem mēs izveidojam sarunu. Saruna ir izdomāta, jo šie cilvēki dzīvē nav tikušies. Bet mēs, veidotāji, pārstāvam viņu vārdus. Mūsu pieeja ir kļūt par sava veida vārdu vēstniekiem, kas nes šos vārdus citiem. Mēs nākamajiem dalībniekiem citējam iepriekšējo dalībnieku sacīto un pierakstām viņu reakcijas un jautājumus. Un tas šķita dabiskāk nekā veidot sarunas. Tas darbojās tā, it kā viņi patiešām satiktos.

Tulkojot tekstu, es pat nesapratu, ka viņi nav tikušies. Es iztēlojos, ka visi sēž vienā lielā angārā un sarunājas. Savienot cilvēku vārdus ir liela atbildība.

Jā, man bija ļoti svarīgi, lai šis teksts būtu pēc iespējas precīzāks. Tāpēc mēs to nosūtījām visiem dalībniekiem, lai viņi pārbaudītu un apstiprinātu, ka tā ir teikuši. Mēs arī mainījām viņu vārdus, lai iegūtu mazliet distances un to varētu uzskatīt tomēr par apstrādātu tekstu… Tomēr man bija svarīgi saglabāt sākotnējās intonācijas, balsi, kļūdas, teicienus. Tas ir svarīgi, jo iedod daudz precīzāku sajūtu par viņu atšķirīgo piederību. Šī projekta pirmajā daļā tika uzdoti ļoti vienkārši jautājumi – kā cilvēki sadzīvo pilsētā, ar to saprotot galvenokārt infrastruktūras, ēkas, publisko telpu, un netika runāts par to kopējo visumu – par to, kā mēs esam saistīti savā starpā… par to, kā mēs skatāmies uz citiem, kā redzam cits citu, kas mūs aizvaino vai kā mēs iekārojam citus cilvēkus, kas mums raisa ziņkāri, kas traucē, kas šķiet draudīgs…

Taču šī izrāde tapa pēc 2016. gada teroraktiem, kas notika Molenbekā, vienā no Briseles apkaimēm, no kurienes arī nāca šie uzbrucēji… Pēc tam, protams, sabrauca simtiem dažādu žurnālistu, starptautiskās televīzijas, kuri pasniedza Molenbeku, it kā tā būtu visa ļaunuma cēlonis un sakne, tipiski skandalozā veidā stigmatizējot kādu rajonu vai teritoriju. Jā, tā ir apkaime, kur liela daļa iedzīvotāju ir no Marokas vai afrikāņu izcelsmes. Un žurnālisti vaicāja mums, baltajiem eiropiešiem, kā jūs spējat sadzīvot ar šiem teroristiem…

Mani šokēja šāda brutāla pieeja tik sarežģītam jautājumam, kāda ir dažādu kultūru un vērtību līdzpastāvēšana, kad līdzās dzīvo cilvēki, kas izskatās tik dažādi – ne tikai atšķirīgi ģērbjas, [bet arī] atšķirīgi attiecas pret savu ķermeni, uzvedas… It sevišķi mani urdīja jautājums – kāpēc mēs nerunājam ikdienā par šiem jautājumiem? Kāpēc mēs nerunājam ar saviem kaimiņiem par to, kas mums patīk, kā mēs jūtamies? Kādēļ mēs vienmēr izvēlamies runāt par neitrālām tēmām – par laiku vai kaut kādiem oficiāliem jautājumiem. Bet nekad nerunājam par savām vēlmēm, sajūtām, to, kā mēs redzam citus… Šīs izrādes pamatā principā bija mana personiskā vēlme sarunāties citādāk, iespējams, feministiskākā veidā.

[Jā, es arī atceros, ka nākamajā rītā pēc Charlie Hebdo šaušanas Briseles imigrantu rajona sabiedriskajā transportā valdīja smaga, bieza vainas un spriedzes gaisotne, kaut šie notikumi pat nenotika Briselē…] Tomēr man šķiet, ka, salīdzinot ar Rīgu, Briselē ir daudz mazāk aizdomu un aizspriedumu pret atšķirīga izskata cilvēkiem. Tur dzīvo gandrīz tikai ārzemnieki…

Jā, ļoti reti sanāk sastapt īstu iedzimto briselieti.

Tomēr izrādē jums vienu ir izdevies atrast – labējo partijas deputātu Ivo. Sarunā ir pārstāvēts īsts vietējais.

Jā, veicot dalībnieku atlasi, likās, ka jābūt pārstāvētai katrai sabiedrības grupai, bet, sākot pierakstīt vārdus, diezgan ātri kļūst skaidrs, ka katra cilvēka viedoklis ir ļoti detalizēts un katrs runā tikai par sevi, nevis grupu. Neviens nerunā “visu balto”, “visu krāsaino” vai “visu rietumnieku” vārdā, bet tikai par sevi… un šī iecere pārstāvēt grupas un parādīt daudzveidīgo sabiedrības miksli burtiski izirst tev acu priekšā. Tajā pašā laikā dalībnieku paustie viedokļi ir ļoti atšķirīgi un ļauj veikt dažādus atklājumus… Šīs izvēles pamatā bija vēlme dot dažādiem cilvēkiem atklāt citam citu, apzināties, ka viņi nepieder dažādām pasaulēm. Izrādījās, ka daži no viņiem pat pazīst cits citu.

Bet vai nav tā, ka šādās tikšanās reizēs mēs reizēm paši sevi apzināti identificējam ar kādu tipu vai veidojam sevi kā tipu? Man liekas, ka es esmu sastapusi vairākus tādus Ivo, viszinīgus kundziņus, kas nēsā platmali un lieto vecmodīgus izteicienus… Es zinu pat kādu latvieti, kas izliekas par Briseles iedzimto.

Nu, jā, mēs laikam katrs esam satikuši vismaz vienu Ivo. Taču šo sastapām pavisam nejauši. Mēs kopā ar vienu no kolēģēm strādājām pie projekta kādā prostitūtu viesnīcā. Mēs sēdējām pie bāra ar datoru un papīriem, intervējām divas sievietes, kas tur strādā. Un cilvēkiem, kas tajā vietā bija atnākuši kā klienti, tas raisīja ziņkāri. Tie galvenokārt bija vīrieši, kas tur bija iegriezušies, lai iedzertu kādu glāzi pēc darba. Un viņi labprāt nāca runāties ar mums. Mēs pastāstījām, ka veidojam pētījumu par mīlestību un erotiku pilsētā. Par to, cik atšķirīgi cilvēki izjūt šīs lietas un cik daudz šie priekšstati var pastāstīt par mūsu attieksmi pret dzīvi kopumā. Ka mēs gribētu uzzināt vairāk par dzīvi citos “burbuļos”… Un šie cilvēki bija ļoti atklāti, viņos nebija nekāda cinisma. Ivo norunāja gandrīz trīs stundas bez pārtraukuma.

Mēs pēc tam vairākas reizēs atgriezāmies tajā viesnīcā, lai viņu satiktu un iedotu viņam tekstu, lai apstiprina… jo šķita, ka tā būtu ētiski. Taču viņš negribēja vēlreiz tikties un turpināt šo sarunu. Tas bija tikai viens maģisks brīdis, kur viņš mums pavēra durvis uz šo atšķirīgo pasauli, taču sākt veidot attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja izpratne… tas jau ir cits stāsts.

Un kā gāja ar pārējiem astoņiem dalībniekiem? Viņiem bija svarīgi pārbaudīt teikto?

Daži tam piegāja ļoti atbildīgi. Viņi labprātīgi kļuva par izdomātiem personāžiem. Bet abi pusaudži, brālis un māsa, nevēlējās pārlasīt. Kautrējās, ja nu mamma uzzina, ko viņi tur lasa…

Šis nav pirmais projekts, ar kuru tu viesojies arī Rīgā.

Jā, 2010. gadā es rīkoju akciju Es ļoti gribu atgriezties mājās Pārdaugavā, RTU studentu daudzstāvu kojās. Tas bija projekts, kurā mēs testējām, kādu ietekmi atstājusi racionālisma arhitektūra dažādās pasaules vietās. Lai saprastu, kā cilvēki izturas pret dzīvošanu “kastēs” – jo šie nami it kā diktē tādu ļoti vienveidīgu dzīvesveidu. Mēs piedāvājām kopmītnes iedzīvotājiem noteiktā brīdī uzgriezt radiostaciju un, sekojot mūzikas partitūrai, ieslēgt un izslēgt gaismas dzīvokļos. Tādējādi no ārpuses varēja vērot šo vienkāršo gaismas horeogrāfiju, kas savā veidā pastāstīja par to, kā ir dzīvot blakus citiem. Pilnīgi pretējs projekts izrādei “Tavi vārdi manā mutē”, kur cilvēki sarunājas…

Koju projektā piedalījās kādi piecsimt vai sešsimt daudzstāvu nama iedzīvotāji, kurus vienoja tas, ka viņi nerunā vietējā valodā. Tur dzīvoja daudzi krievi, mongoļi… mēs viņus aicinājām kaut ko paveikt kopā, uzticēties un paskatīties, kas no tā sanāks. Kopmītnē mītošie jaunieši mūzikas ritmā veidoja gaismas rakstus, paužot vēstījumu par to, ko viņiem nozīmē mājas. Tas kļuva par vienotu cilvēka pieredzes vēstījumu.

Vai tu piekrīti Filipam no izrādes Tavi vārdi manā mutē, kurš saka: “lai starp ētisko un erotisko varētu pastāvēt vēl kāda progresīvāka izvēle, apkārtējai videi ir jābūt neglītai”?

O, jā! Varbūt ne gluži neglītai, bet pilsētai jābūt NEPABEIGTAI, lai tā būtu iedvesmojoša. Mūsdienās ir tendence pārlieku sadizainēt pilsētas. Valsts pārvalde cer atrisināt vandālisma un bezdarba problēmas, pasūtot kādam slavenam arhitektu birojam vērienīgu pilsētas plānojumu. Tas ir tikai veids, kā slēpt patiesās problēmas un vēl vairāk atstumt visneaizsargātākos sabiedrības locekļus, kuriem jau tā nav teikšanas. Kaut vai tās pašas “viedās pilsētas”: aiz sākotnējiem zīmola panākumiem seko ēnas puse, kas ietver ģentrifikāciju un Eiropas pilsētu “normalizēšanu”, nekādi nepadarot mūsu dzīves laimīgākas. Lai cilvēki būtu laimīgi, iedvesmas pilni un erotizēti (!), viņiem ir vajadzīga telpa, kuru mainīt, kur radīt un satikties – vietas, kuru uzdevums nav līdz galam definēts, bet kuras ir brīvas un gaida kādas rosinošas iniciatīvas. Varbūt rezultāts neizskatās pārāk spoži, bet tas ir daudz sulīgāks!

Kas ir tas, ko tu visvairāk vēlētos mainīt sabiedrībā ar savu mākslu un aktīvismu?

Es gribētu kaut mēs spētu izrauties no saviem sociālajiem burbuļiem un atklāt visdažādākās zināšanas, prakses, paradumus, uzvedības veidus, kas piemīt cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo un darbojas mums līdzās.

Varbūt vēl vari mazliet pastāstīt par citiem saviem projektiem. Par “metademonstrāciju” uz Briseles biržas ēkas kāpnēm vai to, kā izpaužas projekts Common Wallet?

Mani ļoti interesē tas, kā cilvēki mēģina kopīgi radīt jaunas pasaules, lai meklētu kādu alternatīvu šai maldinošajai neoliberālajai sistēmai, kurā dzīvojam. Savā pēdējā sarunu projektā A Certain Value es pieslēdzos četru Eiropas mākslas kolektīvu radošajai, karojošajai, humānajai un radikālajai pieredzei, lai pētītu kādas ir solidaritātes iespējas kontinentālajā Eiropā. Un šī radošā procesa laikā četrās dažādās pilsētās – Briselē, Budapeštā, Marseļā un Rennā – tikos ar sievietēm, vīriešiem un bērniem, kuri centās mainīt savus ikdienas ieradumus, nevis pakļauties esošajiem.

Un arī pati esmu dalībniece vienā no šiem kolektīviem – tā sauktajā Kopīgā maciņa grupā. Tā ir vienpadsmit cilvēku grupa, kas kopš 2018. gada janvāra lieto kopīgu bankas kontu. Mēs tajā pārskaitām visu, ko nopelnām, un no tā maksājam par visu, kas vajadzīgs vai ko gribam iegādāties, nevērtējot, vai tas atbilst tam, cik kontā iemaksājam. Kopīgais maciņš ir eksperiments, kurā mēs mēģinām nodalīt naudu no individuālajām īpašumtiesībām, lai saskartos ar dažādiem tabu, uzvedības modeļiem, vientulību un neuzticēšanos, ko nosaka mūsu attieksme pret naudu esošajā finansiālajā sistēmā. Kopīgā maciņa dalībnieki vēlas, lai naudas izmantošana kļūtu par tādu kā afektīvu vektoru, kas potenciāli var likt cilvēkiem ieklausīties vienam otrā, solidarizēties, rūpēties un panākt lielāku caurspīdīgumu šajās darbībās. Es varu apliecināt, ka esam daudz priecīgāki, kopš kopīgi dalāmies gan ar naudu, gan nepiesardzību.

Kāda bija tava pieredze projektā Sadarbības futuroloģija, kas septembrī notika Latvijā, – kādu nākotni jūs paredzat šai vietai?

Mēs jutāmies ļoti privileģēti par šo iespēju atbraukt uz Rīgu ar futuroloģijas projektu, un esmu pateicīga festivālam Homo Novus par atvērtību jaunām idejām un mums doto iespēju. Mēs dzīvojām kādā Jūrmalas vasarnīcā, un es pirmo reizi iepazinu un izbaudīju Latvijas dabu, satiku tradicionālās tautas kultūras glabātājus – daudz pārsteidzošu tikšanos! No šīs perspektīvas izskatījās, ka nākotnē pilsēta un lauki būs savstarpēji ļoti cieši saistīti, sava veida postkapitālisma sabiedrība, kuras pamatā būs dažādas uz augu bāzes veidotas siltas un spalvainas tehnoloģijas.

Bet patiesībā mēs galvenokārt bijām pievērsušies dažādu protokolu izstrādei, ar kuru palīdzību iesaistīt svešiniekus sarunās par nākotni, un idejai par to, kā, skaļi izsakot lietas vārdos, iespējams panākt sadarbīgāku un ilgstpējīgāku nākotni. Ceru, ka izdosies!