Austrāliešu māksliniece, kuratore un producente Beka Bergere strādājusi un realizējusi radošas idejas Austrālijā, ASV un Eiropā, taču jau gadu viņa dzīvo un strādā Latvijā, uz kurieni viņu 2018. gadā pirmoreiz atvedis festivāls Homo Novus. Toreiz kopā ar horeogrāfu Džeimsu Bačeloru Latvijā tika izrādīts iestudējums Deepspace. Nākamajā gadā Beka atgriezās, atvedot līdzi vairākus jaunos producentus no Eiropas un Austrālijas. Šobrīd Beka Bergere dzīvo Latvijā un ir Latvijas Jaunā teātra institūta direktore. Viņas vadībā rudenī notiks vērienīga Latvijas teātra skate, šai vajadzībai veidojot jaunu digitālo platformu LiVe. Līdzās intensīvai latviešu valodas apgūšanai pandēmijas laiks Bekai bijis auglīgs jaunu ideju ģenerēšanai par Latvijas skatuves mākslinieku starptautiskās aprites veicināšanu.

Zinot, ka esi producējusi izrādes festivālos American Realness (Ņujorka), Dārvinas festivālā un Dance Massive (Austrālija), Fierce festivālā un Forest Fringe (Lielbritānija) un paralēli īstenojusi savus mākslas projektus, nevaru nepajautāt, kā tas gadījās, ka tu nonāci Latvijā?

Godīgi runājot, Latvija, protams, nav tā vieta, par kuru Austrālijā mācītu skolā. Taču Melburnā ir diezgan liela latviešu diaspora. Patiesībā skolā, draugu kompānijās mēs īpaši nerunājam par to, no kurienes nāk mūsu vecāki vai vecvecāki. Tikai tad, kad pārcēlos uz Latviju, sapratu, ka, piemēram, viena no manām draudzenēm – Bridžeta Balodis ir latviete. Viņas tēvs Jānis Balodis, starp citu, ir labi pazīstams dramaturgs Austrālijā [1]. 2018. gadā piedalījos IETM [2] Campus programmā Frižinā, Horvātijā, kur viena no lektorēm bija Gundega Laiviņa. Joprojām atceros viņas iedvesmojošo lekciju par festivālu Homo Novus un cik aizraujoši viņa stāstīja par festivālu, kas jau vairāk nekā 20 gadus darbojas pilsētvidē, sabiedrībā, starptautiskajā un vietējā apritē. Man tas bija neticams atklājums, kas pilnībā rezonēja ar manu pārliecību par to, ka mākslai ir jāreflektē par sociālām pārmaiņām šodien. Studentu grupā bija arī Ina Ločmele un Evija Sedola no Ģertrūdes ielas teātra, ar kurām meistarklašu gaitā sadraudzējos. Tad sekoja virkne savstarpēji nesaistītu notikumu, bet galu galā Džeimsa Bačelora dejas kompānija, kurā darbojos kā dramaturģe, piedalījās 2018. gada Homo Novus festivālā ar dejas duetu izrādi Deepspace Dzelzceļa muzejā. Tās nedēļas laikā es totāli iemīlējos gan festivālā, gan Latvijā. Sāku meklēt iespējas, kā šeit varētu atgriezties. 2019. gadā organizēju IETM Campus programmas beidzēju, lielākoties neatkarīgu brīvmākslinieku simpoziju, kura mērķis bija diskutēt par to, kā neatkarīgie mākslinieki var veidot spēcīgu kopienu, kas atstātu savu nospiedumu nākotnes kultūrā un sabiedrībā. Paralēli šīm rosinošajām diskusijām ieguvu i-Portunus grantu programmā “Radošā Eiropa”, kas ļāva man kopā vācu kolēģi Pēteru Danielu Hengstu atgriezies Latvijā, lai īstenotu projektu “Māksla ainavām” Ķemeru dabas parkā, biodinamiskā organiskajā saimniecībā Latgalē un citur. Latvijas iepazīšana caur tās dabu un cilvēkiem man ļāva nostiprināties pārliecībai, ka šeit es gribētu dzīvot, lai arī brīvmākslinieku situācija te nav viegla. Bet dzīves kvalitāte, daba un cilvēki – fantastiski.

Šķiet, tu iezīmē jaunu posmu Latvijas Jaunā teātra institūta darbībā, liekot lietā savu vērā ņemamo starptautisko pieredzi un kontaktus un neļaujot pandēmijas apstākļiem likt šķēršļus radošajām iecerēm, vien liekot rast citus, attālināti īstenojamus risinājumus. Vai tu vispār varēji iedomāties, ka kādreiz strādāsi Latvijā?

Tā ir kārtējā apstākļu sakritība manā dzīvē. Sākumā man nebija domas meklēt pastāvīgu darbu šeit, jo ar saviem radošajiem projektiem kopā ar Džeimsu [Bačeloru] un Pēteru Danielu [Hengstu] varēju strādāt attālināti. Taču, protams, pandēmijas rezultātā arī daudzi izrāžu un performanču projekti citur tika atcelti, līdz ar to darba jautājums kļuva aktuāls. Uzzinot, ka organizācija, kas nodarbojas ar man nozīmīgā festivāla Homo Novus organizēšanu, meklē vadītāju, turklāt vienlaikus piedāvā iespēju piedalīties pandēmijas gada festivāla rīkošanā, es gluži vienkārši nevarēju nepieteikties. Tas gan bija gana sarežģīti gan latviešu valodas, gan dažādu citu aspektu dēļ. Taču, kad man piedāvāja šo darbu, es nespēju noticēt! Līdz pat brīdim, kad Gundega Laiviņa pagājušā gada nogalē devās mācīties uz ASV, mēs burtiski strādājām plecu pie pleca, roku rokā. Tā iznāca, ka nu jau veselu gadu manas mājas un darbs ir šeit, Latvijā.

Kā tu savā ikdienā spēj sabalansēt šos trīs diezgan atšķirīgos ampluā – māksliniece, kuratore un LJTI direktore?

Vienmēr esmu paralēli darbojusies vairākos ampluā. Parasti tie pat nav atdalāmi. Piemēram, kad strādāju kā māksliniece, man vienmēr ir jādomā, kas ir iespējams un kas principā nav iespējams, kas varētu būt iespējams, bet šobrīd nav iespējams, un tā tālāk. LJTI aiz manis stāv saliedēta komanda – tas ir milzīgs zināšanu, pieredzes un darbu daudzums, ko nekādā ziņā nevar padarīt vienatnē. […] Lasiet visu interviju: kroders.lv