Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla “Homo Novus” izrādēm. Šajā publikācijā – dzejniece Anna Auziņa par Kanādas mākslinieku apvienības “Mammalian Diving Reflex” izrādi “Sekss, narkotikas un noziedzība” (latviešu valodā).

Izrādes vieta Vidzemes tirgū uzreiz rada patīkamu sajūtu – tā iekārtota zem klajas debess, kā īstā vasaras festivālā. Ir silts vakars, visapkārt redzu daudz jaunu cilvēku. Arī uz skatuves pirmie uznāk bariņš pavisam jaunu, sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadus vecu, dalībnieku. Tie ir simpātiski, artikulēti latviešu jaunieši, cik noprotu, no labām skolām. Drīz vien pa vienam pievienojas arī viņu intervējamie – sabiedrībā zināmi pieaugušie, vismaz divreiz vecāki par šiem jauniešiem. Jaunieši uzdod slavenībām dažādus personiskus, bieži neērtus, jautājumus. Par atbildi sākumā tiek pacelti uzraksti – “es esmu” vai “es neesmu” (to darījis/-usi), pēc tam daži no notikumiem jauniešu vadībā tiek izvērsti sīkāk. Vairākas reizes ar saviem uzdevumiem nāk arī tikpat jauna angliski runājoša dalībniece no Vācijas.

Notiekošais ir kā sarunu šovs jeb spēle, kuras elementi secīgi atkārtojas. Lai gan izrādes sākumā publika apzvēr nevienam neizpaust dzirdēto (nav gan viegli pildīt šo solījumu, rakstot ekspresrecenziju), tomēr jāpiekrīt anotācijā teiktajam, ka nosaukums “Sekss, narkotikas un noziedzība”, iespējams, izklausās izaicinošāk par pašu izrādi, kuras laikā apspriestais, proti, dalībnieku pieredze ar seksualitāti, vielu lietošanu un likuma pārkāpšanu, diez vai šokē festivāla “Homo Novus” apmeklētājus, kuri, vērojot notiekošo, bieži un skaļi smejas.

Pēc izrādes man palika pretrunīgas izjūtas par piedzīvoto, kuras tūlīt centīšos formulēt.

Patika:

1.Ideja par paaudžu plaisas pārvarēšanu. Dažbrīd šķiet, ka sarunu biedri tiešām saprotas, kopā jūtas brīvi un dalās pieredzē.
2.Liekulības un pareizības mazināšana. Lai gan pieaugušie arvien krata pirkstu un brīdina būt prātīgiem, tomēr, kā teikts dziesmā, kuru dzied izrādes sākumā un beigās, “mēs darām to tik un tā”.
3.Skatīties ir aizraujoši un jautri, man patīk dalībnieki, un es jūtos izklaidējusies.
Nepatika:

1.Pieaugušie dalībnieki manis vērotajā izrādē lielākoties tomēr nespēj būt īsti atklāti un personiski, vai arī režija to neveicina. Tikai viena dalībniece reflektē viņpus faktiem, kamēr abi pārējie galvenokārt jokojas vai pat sasaistīti stomās, nosaucot puspatiesības.
2.Dziļāku sarunu neveicina arī izrādes struktūra. Trīs reizes atkārtojot vienu un to pašu elementu ciklu, tā kļūst mehāniska.
3.Neattaisnojas iecerētā saruna par tagadējiem jauniešiem aktuālo. Katrs gan pasaka trīs faktus par savu dzīvi, no kuriem viens nav (līdz galam) patiess, un slavenībām jāuzmin, kurš. Daži no nosauktajiem faktiem ir jautri, citi – traģiski un pelna izvērsumu, ko neizdodas īstenot, jo jāturas scenārija robežās. Iespējams, jauniešu uz skatuves ir par daudz (manis apmeklētajā izrādē deviņi latviešu jaunieši). Skumji, ka, viņiem atzīstoties krietni sāpīgākās lietās nekā viņu pieaugušajiem sarunu biedriem, sapratne un līdzjūtība tikai nedaudz pavīd aiz kopīgās ieņirgšanas. Pieņemu, ka sagatavošanās darbnīcas šajā ziņā ir bijusi vērtīgāka pieredze.

Rezumējot: lai gan rotaļīgums var nākt par labu šādām dokumentālā materiālā balstītām performancēm, kuru virsuzdevums, šķiet, ir gan dalībniekiem, gan skatītājiem likt domāt dziļāk, un lai gan kopīgi smiekli ir normāla mācīšanās daļa, tomēr šajā režijā izrāde it kā iestrēgst. Izpaliek ne vien atrisinājums (tāda patiešām nav, un atvērtas beigas nav uzskatāmas par darba trūkumu), bet arī padziļinājums vai attīstība.

Avots:Satori.lv