Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla “Homo Novus” izrādēm. Šajā publikācijā – “Satori” redaktors Andrejs Vīksna par Katrīnas Dūkas un Barbaras Lehtnas izrādi “Mīlestības vārdā” Vidzemes tirgū.
Vīrietis pelēkās treniņbiksēs sēž nodilušā datorkrēslā. Viņa kājas ir sakrustotas, mugura sakumpusi (viņš to piefiksē un iztaisnojas), sarauktās uzacis liecina par koncentrēšanos. Ja tu ienāktu šajā pagalmā, jūs saskatītos caur netīro verandas logu un viņš novērstos, izlikdamies, ka nav tevi pamanījis. Tomēr tu neienāc, un tavu klātbūtni viņš jūt domās.

Kā tas ir – tik ikdienišķi lasīt šos viņa rakstītos vārdus, varbūt paiet garām uz ielas? Vai tu viņu atpazītu? Un kas par to?

*

“Mīlestības vārdā” ir trīsdaļīga izrāde bez skaidra sākuma un beigām. Patiesībā tā ir izrāde, kas notiek vienmēr, un es esmu tajā piedalījies jau iepriekš. Tomēr konkrētais seanss, par ko rakstu, notika pagājušo svētdien.

Izrāde ir apmetusies Vidzemes tirgus apkārtnē. Tā norit šādi – tu ierodies vienā no trim punktiem, noskenē kvadrātkodu un austiņās klausies, kā konkrētās ainas varonis (vai varoņi) apraksta savu izskatu un klātbūtni telpā. Ja vēlies, vari noklausīties ierakstu vairākas reizes. Ja vēlies, vari to darīt, skatoties uz varoni, bet vari to darīt arī tad, ja esi pagriezis muguru vai atrodies pavisam prom. Svarīga ir tikai doma par tavu klātbūtni. Tas ir gluži ikdienišķi, varbūt pat necili un garlaicīgi – tie tirgus apmeklētāji, kuri par izrādi nezināja, to visdrīzāk arī nepamanīja. Un tā tam jābūt. Savukārt tie, kuri par izrādi zināja un tajā piedalījās (negribu izmantot pasīvo “skatījās”), noteikti bija iepriekš iepazinušies ar aprakstu, bez kura izrādi būtu gaužām grūti piedzīvot un domāt. Būtiskā informācija – visi izrādes dalībnieki ir piederīgi Latvijas LGBT+ kopienai.

“Mīlestības vārdā” ir politiska izrāde, kuras galvenā mērķauditorija ir LGBT+ kopienai nepiederīgie vai drīzāk tie, kuri ar kopienu tikpat kā nav saskārušies. Projektu valodā runājot, šī izrāde normalizē LGBT+ cilvēku esamību, parāda tos kā pavisam parastus (nevis praidā līksmi dejojošus un izkrāsotus) ļaudis, kurus tu ikdienā pat neievēro, bet kuri vada savu dzīvi vienā publiskajā telpā ar tevi visā tās ikdienišķībā. Un tad izrāde jautā – kur te ir interesantais un uzmanības vērtais, kur ir izrāde? Atzīšos, ka man par Vidzemes tirgū pieredzēto nebija interesanti domāt šādā griezumā, jo esmu šīs izrādes varonis ik dienu.

*

Šķiet, pirmo (atklāti) homoseksuālo cilvēku satiku, kad man bija divdesmit. Tolaik pats vēl biju skapī un mani priekšstati par kvīriem balstījās tajā, ko biju redzējis medijos vai lasījis grāmatās. Es sēdēju, skatījos (bet vienlaikus centos neskatīties pārāk daudz) un domāju – kā tu vari vienkārši sēdēt tāpat kā es? Tev taču ir jānodarbojas ar to, ka tu esi kvīrs, tev viscaur, visu laiku un ļoti acīmredzami ir tādam jābūt. Diemžēl realitāte vienmēr ir banālāka par manām iedomām.

Vēlāk, kad biju sev un dažādos atklātības līmeņos arī ārpasaulei atzinis savu kvīrumu, trauksme turpināja plosīt manu prātu un citu klātbūtnē es sev bieži jautāju – vai viņi to redz? Vai es gribu, lai viņi zina? Vai es ar šiem cilvēkiem jūtos droši? Vai man vajadzētu vairāk kontrolēt savas kustības un klātbūtni telpā? Ko viņi redz, kad skatās uz mani? Vai man vajadzētu šajā krēslā sēdēt heteroseksuālāk? Un kā to darīt? Proti, es biju galvenais varonis savas trauksmes režisētā izrādē, un citi to varbūt pat nepamanīja.
Avots:Satori.lv