Šogad “Homo Novus” iegadījies atvasarā, kad living is easy. Festivāla fokuss uz saskarsmi, pamanīšanu, apzinātu klātbūtni šo izjūtu pastiprina divējādi. No vienas puses, pārlieku nopietna pieeja dzīvei padara to smagnēju, tāpēc formas, kādās tiek runāts par izvēlēto saturu, tiecas pēc atbrīvotības.

No otras, pieredzētais iedarbojas kā nomierinošs pieskāriens, kā draudzīga roka uz pleca. Pretēji šovasar no dažādām skatuvēm daudzskaitlīgi dzirdētajam apgalvojumam, ka nav labi, “Homo Novus” aicina saskatīt, ka labi tomēr var būt – tepat, tagad, caur sazemēšanos, caur satikšanos citam ar citu un pašam ar sevi. Ka patiesībā jau viss sakņojas mūsos – vai esam gana jutīgi un redzīgi.

To bee or not to bee
Manu festivālu atklāj izrāde Bee Matter. Bišu jautājums. Bišu lieta. Bišu viela. Jeb tomēr būšanas, eksistences jautājums? To bee. Būt par biti. Bitei būt par cilvēku.

Ivetas Poles inspirētā un režisētā izrāde pārkāpj telpas, valodas un žanru robežas, piedāvājot audioestētisku piedzīvojumu ar epizodiskām baudām garšai un ožai. Iedzīvināts viss, kas var likt skatītājam būt klātesīgam un pirmreizēji piedalīties bišcilvēku performancē. Uz Hanzas peronu bites atbrauc motociklā ar blakusvāģi. Skatītāji uz to lūkojas kā no stiklota stropa, par to tiekot apkvēpināti ar dzeltenu dūmsveci, bet vēlāk jau iekštelpās – ar gruzdošu praulu smārdu no īstas dūmkanniņas. Tādi – lēmēti un paklausīgi – visi barā sekojam bitēm. Un, kā izrādās, par to arī stāsts.

Cilvēks un bite ir mainījies vietām. Bites, ieguvušas varu, uzvedas mazliet kā cilvēki, mazliet kā kukaiņi, tomēr vairāk jau tuvina spogulīti pašam skatītājam. Cilvēku tikumi bišu izpildījumā veidojas pagalam aprobežoti, liekot domāt, kāpēc un par ko visi tie selfiji, dzīšanās pēc perfekcijas, lielās korporatīvās sistēmas ar mazajām skrūvītēm, kas vada savu dzīvi ierastā trajektorijā, lai ātrāk, vairāk un labāk piepildītu šūnas ar medu, kuras izēdīs kāds cits.

Šķiet, ka skatos uz kādu izredzēto rasi, eksotisku cilti vai sektu: visi bišcilvēki ir teju vienāda garuma, izmēra, miesasbūves. Vienādiem zeltaini baltiem, cirtainiem, līdz viduklim krītošiem matiem. Kaili. Ne naturālā nozīmē, bet kailumu imitējoši. Un dzimumneitrāli. Zeltainais grims sejas vērš albīnas, atsvešināti izteiksmīgas.

Bišu stāsts sākas kā ironiska, aktieru vadīta Instagram Live meditācija angļu un latviešu valodā, kam seko viss, ko var un nevar iedomāties uz skatuves. Izrāde ir gan teatrāla, gan muzikāla, gan multimediāla, izteikti ķermeniska, vizuāla un interaktīva. Tehno mūzika mijas ar stilizētu operu, datorgrafika ar video kadriem, bišu dūkšana ar satiksmes trokšņiem, deja ar akrobātiku, skaņu ieraksti ar vokālu.

Var tikai apbrīnot, kā visu šo elementu simbioze spēj sadzīvot vienotā darbā, neradot disonansi, bet tieši caur kolāžas raibumu nemitīgi mainīt skatpunktu un bagātināt pieredzējumu.

Izrāde pulsē, viļņojas, pieaug, plok. Meditācija noved bites transam līdzīgā stāvoklī, kurā tās nevalda pār sevi, ķermeņi sagumst, vibrē, spazmatiski izliecas. Kāpj temps, skaņa, uz milzīgā prospekta ekrāna sarodas arvien vairāk zaigojošu datorbišu, kas nemitīgi lido, lido, lido… Notiekošais hipnotizē skatītāju līdz atskārsmei, ka tās ir darba bites un trani, kas lido savā amoka skrējienā. Ka mēs esam tās darba bites un trani, kuru dzīves paiet transā un kalpībā. Un tur kaut kur ir Bišu Karaliene, augstākas rases bite, kas nepiedalās kopējā apmātībā, bet vienaldzīgi noskatās uz savu impēriju, uz savu perfekto, pavēlēm paklausīgo stropu, līdz vienlaikus dāsni un sadistiski šķiežas ar ziedputekšņiem, ko bites saņem ar saldkaislām mokām, tā arī nesaprotot, vai tā ir balva vai sods, un par ko.

Gribot negribot jādomā, vai esmu bite. Viena no tūkstošiem man līdzīgo, darot lietas, kuras kāds man ir ieplānojis, lai es tās darītu un caur to palīdzētu radīt ideālo stropu. Kad uz ekrāna parādās videokadri, kuros vienādas, neatšķiramas bites drudžaini rāpo pa kārēm, pavisam skaidri jūtu to pirkstu, kurš baksta man degunā.

Līdz cilvēka izmēram izaugušās aktierbites palielina arī sabiedrības apsūdzību paštīksmē un sīkdvēseliskumā. Galu galā seksuālā dimensija kā pirmatnējo dziņu reprezentācija ir pastāvīgi klātesoša. Tāpat nekur neaizejam no vēlmes piezīsties Karalienes krūtij – būt drošībā par sevi, savu vēderu un savu galvu.

Un tomēr cerība ir – tā ieskanas jau dziedājumos un kulminē video kadros, kur cilvēkbites, pār-bites seja no vienas puses ir klāta ar īstām, dzīvām bitēm. Viens lielais pret miljonu mazumiem. Mierīga, apskaidrota līdzbūšana. Ne mazie ko zina par lielo, ne lielajam traucē mazie. Lielums pret mazumu veido pasaules līdzsvaru. Un uz šī fona, kas vēlāk top par liesmojošu dzīvības devēju sauli, neatraudami acis, mēs dejojam savu transa deju.

Ienirt sevī
Laikmetīgā teātra formas bieži izkāpj ārpus klasiskās izpratnes par izrādi, kas raksturojama ar vienu telpu, vismaz vienu skatītāju un vismaz vienu aktieri. Teātra kompānijas “600 HIGHWAYMEN” (Ņujorka) izrāde “Tūkstoš veidu. 2. daļa. Tikšanās” piedāvā unikālu un ekskluzīvu pieredzi, kas paredzēta vien diviem skatītājiem vienlaikus. Bez aktieriem. Vai, ja vēlaties, diviem aktieriem bez skatītājiem. Nu labi, aktieriem, kas vēro viens otru. Simultāna došana un ņemšana.

Šīs notikšanas (jo vārds “notikums” jau ir aizņemts), šī piedzīvošanas īstenošanās ir nejaušības diktēta, jo izrāde ir būtiski atkarīga no svešinieka, kas sēdēs aiz stikla. Noteikumi paredz, ka partnerim jābūt nepazīstamam, jo, tikai sākot no attāluma, ir iespējams izjust tuvošanās tempa dinamiku. Man laimējas trāpīt vienā atvērtības un ļaušanās līmenī ar otru dalībnieku, tāpēc pieredze veidojas bieza, karotēm ēdama un īsta.

Tumsa un izrādes partnera izgaismojums panāk koncentrēšanos un iedziļināšanos mirklī, savukārt scenārijs, lasāms īsu instrukciju veidā, fokusē uz detaļām, kuras parasti ir pašsaprotamas. Tik pašsaprotamas, ka saproti – tu esi aplūkojis sveša cilvēka auss ļipiņu un tagad par to zini vairāk nekā pats par savējo. Atbildot uz nejaušiem jautājumiem un uzklausot svešinieka atbildes, rodas apjausma, cik maz vispār iespējams zināt par otru.

Prāts sapinas vienkāršās izvēlēs: vai esmu kāpusi pār žogu? Vai atceros, kad pēdējo reizi biju priecīga? Un te pieslēdzas personīgā atbildība: izrāde otram cilvēkam būs notikusi neatkarīgi no manas sniegtās atbildes patiesuma, bet kā ar mani pašu? Vai šī ir iespēja būt godīgai pašai pret sevi?
“Tikšanās” piedāvā ar iztēli un improvizāciju caur šķietami nesaistītām epizodēm, etīdēm nonākt pie stāsta par tikšanos. Pie izdomāta stāsta, tomēr vienlaikus pie šī konkrētā stāsta par diviem cilvēkiem vienā laiktelpā, kas ir mirkli apstājušies un piedzīvojuši viens otra tuvplānu bez kameras starpniecības. Kad instrukcijas mani izraida no telpas, paliek smeldzīgs gaišums par cilvēcības dāvanu, kas nupat saņemta un jau izplēnējusi. Tikai tas nospiedums iekšā – tas gan kādu laiku tur uzkavēsies.

Nāc, kāds esi
Kādā pavēlā vakarā viesojos apvienības Mammalian Diving Reflex (Kanāda) radītā notikuma “Sekss, narkotikas un noziedzība” angliskajā izlaidumā. Kaut iekļauts teātra programmā, par izrādi to saukt neprasās. Formāts drīzāk būtu dēvējams par performanci vai sarunu šovu.

Vidzemes tirgus laukumā iepretim skatuvei izvietoti visai daudzi skatītājiem paredzēti krēsli. Tiem priekšā no “Guči fabrikas”, kurā gan vēl neesmu pabijusi, pamukušas rūtainās plastmasas tirgus somas, kas kalpo kā sēžammaisi. Ar neticību vēroju sarūpēto festivālam un pandēmijai netipiski bagātīgo sēdvietu daudzumu, bet tad izlasu sociālajos tīklos, ka izrāde ir izpārdota. Lūk! Tātad joprojām sex (and drugs, and criminality) sells.

Rūpīgi sagatavoto un raiti iesākto šovu divreiz pārtrauc lietus, sadzenot skatītājus festivāla centrā, uz kurieni galu galā pārceļas arī runātāji. Telpas ieskāvumā no stendapam vai cepienam līdzīga šova notikums kļūst personiskāks. Nozvērinājuši publiku turēt mēles aiz zobiem par dzirdēto, deviņi vidusskolas vecuma jaunieši izmanto iespēju pajautāt trim pieaugušajiem (Kīts Henesijs, Una Rozenbauma un Rojs Rodžers) neērtus un tiešus jautājumus par… nu ja, tas jau pateikts nosaukumā. Un nē, nav runa tikai par jaunības trakulībām un kļūdām, saruna gluži dabiski aptver arī tagadīgu pieredzi.

Saruna skarto tēmu dēļ nenoliedzami ir pikanta, tā performatīvos nolūkos atļauj ieskatīties svešās guļamistabās, krimināllietu reģistros un aizliegtu vielu sainīšos.
Tas, ko ieraugām, visticamāk, ir mierinoša ziņa – katram ir dažādas pieredzes, tostarp ne tikai ideālas. Mēs varam par tām nerunāt, bet runāšana izklīdina to kaunīguma un aizliegtības miglu, kas pastāvīgi ir ap šīm tēmām.

Tas, par ko gan jādomā, – cik akceptējama ir šo tēmu normalizēšana. Trim uzaicinātajiem performances dalībniekiem nav sveša nedz bagātīga pieredze ar vielām, nedz likuma pārkāpumiem, nedz intīmiem paklupieniem. Tomēr nepamet izjūta, ka ar likumu aizliegtas prakses tiek ne tikai reabilitētas, bet pat ieteiktas. Saruna nevis kā refleksija vai – pasdies – kļūdu atzīšana, bet zināma dižošanās un margināla dzīvesveida glorificēšana. Tā teikt, vispār jau nedrīkst, bet, ja ļoti gribas, tad drīkst. Piemēram, neatļauti šķērsot robežu. Vai vest pār to narkotikas. Dalīšanās ar pozitīvu pieredzi halucinogēno sēņu, marihuānas vai pat kokaīna lietošanā, ieteikumi pareizai uzsākšanai… Sarunas ieved maldīgās ilūzijās par šādas rīcības seku neesību. Nemoralizējot par narkotiku ietekmi uz veselību, jauniešiem nekaitētu arī apzināties, ko praktiski, sadzīviski nozīmē atbildība likuma priekšā un kā krimināllietas ietekmē cilvēku dzīves. Izvēles, kas attiecināmas uz tikumiskajiem un ētiskajiem aspektiem, pat neminēšu, tās lai paliek uz katra paša sirdsapziņas.

Bet varbūt taisnība vien ir šīs izrādes himnas vārdiem, kas dumpinieciski noteic – jūs jau visu laiku mūs brīdināt nelietot vielas, bet mēs tās lietosim tik un tā! Tāpēc varbūt sarunas galvenais ieguvums, ja neskaita izklaidi, ir akcentēt spēju nekaunēties no neperfektā sevis un pieņemt sevi, kāds esi. As you are.